Platfomā ManaBalss.lv https://manabalss.lv/i/3097 ir atklāta iniciatīva “Kodolenerģija Latvijai!”, kura aicina taupīt zemes resursus, nodrošinot labklājību un ilgtspējīgu sabiedrību. Iniciatīvas mērķis ir veicināt normatīvo aktu un vadlīniju izstrādi, uz kā bāzes sagatavot un piesaistīt speciālistus, un veidot pārraudzības un kontroles institūcijas, lai Latvijā attīstītu kodolenerģiju.
Lai Latvija līdz 2050. gadam sasniegtu klimata neitralitāti ir nepieciešams:
- katrus 10 gadus uzbūvēt vienu 2GW kodolspēkstaciju vai mazākas biežāk, vai
- katrās 4 dienās uzbūvēt vienu oglekļa dioksīda uztveršanas staciju, vai
- katru gadu nodedzināt visu Latvijā pieaugušo koksni un vēl 2× vairāk importēt, vai
- katru mēnesi atrast 10ha vietu, kur uzstādīt 10 2MW vēja turbīnas, vai
- katru mēnesi atrast 2km2 vietu, ko noklāt ar saules paneļiem, un
lai uzkrātu enerģiju vienai dienai baterijās, katru mēnesi ir jāuzstāda un jāuzlādē 3000t bateriju, un,
sākot ar 2040. gadu, nomainīt arī lielu daļu vecāko vēja turbīnu, saules paneļu un ķīmisko bateriju.
Protams, šos enerģijas avotus var apvienot, attiecīgi nodrošinot tikai daļu no kopējā patēriņa. Un vajadzības var būt tik mazākas, cik tiek uzlabota energoefektivitāte.
Šobrīd Latvijas enerģētikas politika ir balstīta uz pieņēmumu, ka CO₂ izmešu samazināšanai un klimata pārmaiņu mazināšanai jāizmanto no laika apstākļiem atkarīgi enerģijas avoti — saule, vējš un biomasa, nodrošinot visas enerģētiskās vajadzības. Valstu pieredze, kas šajā virzienā ir priekšā Latvijai, pierāda, ka tā var panākt tikai enerģijas un resursu dārdzību, deindustrializāciju, iedzīvotāju labklājības kritumu un ar industriālām iekārtām piesārņotas dabas ainavas, praktiski nesamazinot CO₂ izmešus un ietekmi uz klimatu.
Mūsu civilizācija ir fosilā kurināmā civilizācija. Līdz šim vērā ņemami CO₂ izmešus ir samazinājuši: Otrais pasaules karš, 1970. gada enerģijas un 2008. gada finanšu krīzes, un Covid-19 ierobežojumi. Ja nevēlamies dzīvot daudz pieticīgāk kā tajos laikos, fosilo kurināmo ir jāaizstāj ar citu uzticamu enerģijas avotu — kodolenerģiju, jo nepastāvīgi un izkliedēti enerģijas avoti — saule un vējš to nespēj nodrošināt. Ir jādomā nevis par “atjaunīgu”, bet ilgtspējīgu enerģiju. Kodolenerģija ir ilgtspējīgāka par Saules, vēja, paisumu u.tml. enerģiju, jo to varēsim izmantot vēl ilgāk nekā pastāvēs Zeme un Saule — burtiski miljardiem gadu.
Kodolenerģija ir “Uguns 2.0”. Mūsdienu civilizācija ir radīta ar “Uguni 1.0” — sadedzinot fosilo kurināmo un izmantojot tajā uzkrāto ķīmisko enerģiju. Kodolenerģija ir divus miljonus reižu lielāka par ķīmisko enerģiju. Tāpēc līdzīgam iegūtās enerģijas daudzumam vajag būtiski mazāk resursu, pat ja enerģijas iegūšanai ir nepieciešamas sarežģītākas tehnoloģijas. Daudzi zemes resursi ar līdzšinējo izmantošanas apjomu ir atlikuši tikai dažiem gadu desmitiem. Izmantojot izkliedētus un resursu intensīvus enerģijas avotus, mums būs nepieciešams daudz vairāk materiālu. Mums nav 2 vai 3 zemeslodes, tāpēc Zemes resursus mums ir jāizmanto pēc iespējas efektīvi.
Kodolenerģija ir mērogojama, paredzama un maziem izmešiem. Atšķirībā no ūdens, saules un vēja stacijām, kodolspēkstacijas var uzstādīt tur, kur vajag. Atšķirībā no saules un vēja stacijām, kodolspēkstaciju var darbināt tad, kad vajag. Atšķirībā no fosilā kurināmā, kodolspēkstacijas darbojas ar zemiem izmešiem. Lai saražotu līdzīgu apjomu elektrības, kodolspēkstacijai nepieciešams 1000 reižu mazāka platība kā saules un vēja stacijām.
Kodolenerģija ir drošs enerģijas avots, arī ieskaitot Černobiļas avārijas upurus. Šobrīd upuru skaitu aprēķina pēc t.s. lineārā bezsliekšņa modeļa (LNT), ka pat nedaudz palielināta radiācija ir bīstama, jo izraisa papildu vēžu gadījumus. Principā tas ir kā apgalvojums, ka lēciens 100 reizes no 1 metra augstuma ir tikpat bīstams, kā 1 lēciens no 100 metru augstuma, tāpēc daudzi zinātnieki LNT modeli uzskata par nepamatotu.
Daudzi uzskata, ka kodolu dalīšanās ir “netīra”, jo rada radioaktīvos atkritumus, un ir tikai jāpagaida, kamēr apgūsim kodolsintēzi. Bet klimata pārmaiņu dēļ mēs nevaram gaidīt. Kodolu dalīšanās ir vienkārša. Kodolreaktors ir liela tējkanna. Kad Zeme bija radioaktīvāka, kodolreaktori izveidojās paši dabīgās alās. Kodolu sintēze ir sarežģīta. Saulē, augstā temperatūrā un spiedienā, enerģija izdalās mazāk kā trūdošā lapu kaudzē. Panākt vēl lielāku temperatūru un spiedienu ierīcē uz Zemes ir ļoti sarežģīti. Kodolu sintēze ir labs radiācijas avots, lai iegūtu īpašus materiālus, bet tās izmantošana enerģijas ieguvei var būt tik sarežģīta, ka praktiski ir neiespējama.
Kodolatkritumi dabu nepiesārņo, jo to ir tik maz, ka tos var viegli un droši uzglabāt. Atkritumi rodas daudzos procesos, bet piesārņojumu tie rada tikai tad, ja tos izplata vidē. Piemēram, sadedzinot fosilo kurināmo, atkritumi tiek izlaisti gaisā, radot sīko daļiņu piesārņojumu un globālo sasilšanu. Atšķirībā no ķīmiskajiem atkritumiem, kas pastāv mūžīgi, radioaktīvie atkritumi sabrūk. Tie atkritumi, kas ir bīstami, sabrūk ātri — dienu, vai dažu gadu laikā. Tie radioaktīvie atkritumi, kas pastāv ilgi, ir praktiski nekaitīgi.
Lai informētu un izglītotu par kodolenerģiju, biedrība “Attīstības un inovāciju mācību centrs” aicina ikvienu uz konferenci “Kodolenerģija Latvijai”, kas notiks 2024. gada 15. maijā. Vairāk informācijas konferences lapā: https://nuclear.lv/.
Iniciatīvu sagatavojusi biedrība “Attīstības un inovāciju mācību centrs” ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem projekta “Tehnoloģiju zināšanas Latvijas nākotnei” ietvaros (līguma numurs: 2024.LV/NVOF/MIC/033/33). Par iniciatīvas saturu atbild nevalstiskā organizācija “Attīstības un inovāciju mācību centrs”.
